Komanda

Kas notiek, kad cilvēks zaudē prātu? Kur viņš nonāk? Kās tā ir par realitāti?

Īstenībā ir divi neprāti – Vizmas pētnieciskais neprāts, kurš kalpo kā aizsegs vai maska, aiz kuras paslēpt apziņu par zaudējumu vai dzīves piepildījuma trūkumu, un Līra eksistenciālais neprāts. Tas otrais kalpo kā skalpelis, ar kura palīdzību uzšķērst vilšanos un nerealizētu iespēju samilzušos augoņus, un ļauj apjaust, ka neprāta cena ir paspēlēta dzīve. Vismaz tā izrāde šķiet aicinām domāt, pat ja iecere bijusi cita.

Jaunā Rīgas teātra jaundarbs "Kordēlijas zeme", pieteikts kā kopradē tapis stāsts Pētera Krilova režijā, skatītāju ved līdzi kādai dedzīgai idejai, kas dzimusi no Šekspīra traģēdijas "Karalis Līrs" motīviem. Līdzīgi kā katrā ceļā, arī šajā izrādē skatītāju sagaida ne tikai virsotnes, bet arī monotonāki ceļa posmi, dodoties pretī mākslas fakta kodolam – katarsei. Tas, ko redzam uz skatuves, liek domāt arī par to, ko ar acīm neredzam, bet izlasām, iespējams, ar sirdi.

No lugas tēmu daudzveidības ir izvēlēts viens no smagākajiem un grūtāk interpretējamiem motīviem – par normālības un neprāta, veselības, slimības un nāves trauslo robežu, par izkāpšanu no normālības un ārprātu kā sava veida brīvību

Kordēlijas sirds formas zeme. Sirds zeme. Minu, ka tie ir visi tie būtiskie teksti, ko cilvēks mūža garumā sakrāj, izdzīvo. Pēdējā laikā JRT repertuārs kļuvis ļoti paredzams, “Kordēlijas zeme” ir brīnišķīga arī tāpēc, ka es atkal JRT sastapu teātra radītājus, kuri deg, kuriem kaut kas neliek mieru, kuri urda sarunai.