“Zibdeja” ir izrāde, kuras laikā tumsa iegūst materiālu apveidu – tā pārtop skulpturālās ainavās un cilvēka ķermenim nepieejamās formās. Aizklājot skatītāja redzes lauku, atklājas neierobežots personīgās iztēles lauks.

Lūkojoties tumsā, mēs neatlaidīgi cenšamies saprast – kas ir tas, ko patiešām redzam, un ko domājam, ka esam ieraudzījuši. Fons un priekšplāns saplūst vienotā veselumā. Kad mūsu uztvere saskaras ar ierobežojumiem, prāts sāk brīvi klaiņot iztēles telpā, atstājot arvien lielāku vietu nezināmajam.

Mūsdienu sabiedrībā it viss liekas izgaismots, tādējādi veicinot arvien lielāku paškontroli, – gaisma šķietami ielaužas katrā dzīves jomā. Tikmēr tumsa paver ceļu nezināšanas virzienā. Atrodoties ārpusē, mēs nevaram zināt, kas notiek iekšā. Tāpat kā, stāvot gaismā, mēs neredzam, kas notiek tumsas aizsegā.