Spēlmaņu Nakts 21/22 laureāti
Spēlmaņu Nakts 21/22 nominanti
Kalendārs mani sauc
Valmieras Drāmas teātrisOskars zina no galvas kalendāru un katru dienu iet staigāties, jo tas viņam nāk par labu. Oskaram ir mamma, mīlestība un draugi, un par to visu viņš raksta savā dienasgrāmatā. Oskars objektīvo zināšanu trūkumu aizstāj ar subjektīvu skatījumu – tā saka mācītājs Arvīds. Oskars patīk bērniem un dulliem pensionāriem. Oskars nepieder īstenībai. Oskaram nepatīk runāt. Oskars ir izlēmis uztaisīt izrādi ar saviem draugiem par skumjām, kas piemeklē cilvēkus, kad prieks ir izrādījies vienkārši tukša tehnika. Taču, lai uztaisītu labu teātra izrādi, Oskaram ir jāsaņem drosme un visiem jāpastāsta par sevi. Tur tas suns aprakts.
Andra Kalnozola spožā un dzīvi apliecinošā debijas romāna “Kalendārs mani sauc” galvenais raksturs Oskars, iespējams, nekad neticētu, ka par viņu reiz taps teātra izrāde. Un tomēr viņš ir tieši tāds varonis, kāds šodien visiem nepieciešams – ar baltu dvēseli, oriģinālu skatījumu uz lietu kārtību un gaišu sirdi.
- Sezona
- 2021 / 2022
- Pirmizrāde
- 12. aprīlī, 2022.
- Atrodas izlasēs
Repertuārs
|
19:00 |
Valmieras Drāmas teātris, ULBROKAS PĒRLE, Kultūras centrs Ulbroka, Institūta iela 3 |
Biļetes |
|
19:00 |
Valmieras Drāmas teātris, Kultūras centrs BERĢI Rīga, Brīvības 455 |
Biļetes |
|
19:00 |
Valmieras Drāmas teātris, Ādažu Kultūras Centrs Ādaži, Gaujas iela 33a |
Biļetes |
|
18:00 |
Valmieras Drāmas teātris, Salaspils, Kultūras nams RĪGAVA Salaspils, Līvzemes iela 7 |
Biļetes |
|
17:00 |
Valmieras Drāmas teātris, ULBROKAS PĒRLE, Kultūras centrs Ulbroka, Institūta iela 3 |
Biļetes |
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Autors | Andris Kalnozols |
| Kostīmu māksliniece | Pamela Butāne |
| Režisors | Mārtiņš Eihe |
| Dramaturģe | Rasa Bugavičute-Pēce |
| Gaismu mākslinieks | Gatis Priednieks-Melnacis |
| Mūzikas autors | Emīls Zilberts |
| Scenogrāfe | Pamela Butāne |
Skatītāju vērtējums
Atsauksmes
Kritiķu viedoklis
Valmieras Drāmas teātra iestudējuma "Kalendārs mani sauc" radītā atmosfēra zālē ir ļoti gaiša. Tieši "gaišums" ir tas vārds, kas mani sauc šajā izrādē. Andris Kalnozols romāna finālā jeb 7. jūlija ierakstā saka: "Ir tikai viens vārds katru dienu. Un, ja šis vārds mūs sauc, tas ir jādzird. Ir jādzird un jāiet tam pretī."
Mārtiņa Eihes maiguma drāma Kalendārs mani sauc veidota Andra Kalnozola debijas romāna arvien vilnījošajā ķīļūdenī (no mārketinga viedokļa teicami, no mākslinieciskā – riskanti). Kuģu metaforu izvēlos, atsaukdamies uz Līgu Ulberti, viņa par Kalendāru raksta, ka tas «pamatoti un vērienīgi saviļņoja latviešu literatūras ūdeņus». Bez tam šī metafora liek domāt «par siltu vasaru un lieliem baltiem kuģiem», bet romāna galvenais varonis Oskars ir augumā liels, un viņam ir balta dvēsele.
Dramaturga Andra Kalnozola, režisora Mārtiņa Eihes un Valmieras aktieru korī vai pasaulīgo prieku dārzā ir daudz mīlestības un nemaz nav ļaunuma un tumsas
Pārsteidzoši, cik daudz izrāžu Latvijas teātros ir par fiziski un garīgi slimiem cilvēkiem! Bet vēl pārsteidzošāk — ka mēs kā sabiedrība gribam un spējam tās skatīties.
Pēcpandēmijas un kara pārmāktajā laikā vairums pieredzēto izrāžu uz vietējām teātra skatuvēm atstāj savādi remdenu pēcsajūtu, liekot meklēt cēloņus ne tikai izrādēs, bet arī sevī. Taču par maiguma drāmu nodēvētais režisora Mārtiņa Eihes iestudējums "Kalendārs mani sauc", līdzīgi tam, kā to paveic tā pirmavots – Andra Kalnozola romāns –, sagūsta ar siltumu. Līdzās visas pasaules skumjām un visiem kalendāra vārdiem ir apskaužams patiesums, kurā dzīvo izrādes varoņi, bet ko aizvien retāk izdodas piedzīvot ikdienā.
user710714 – 10.0
man ļoti patika šī izrāde jo esmu lasijis grāmatu
0Iuze – 8.0
Iesākumā mazliet pārsteidza pelēkās krāsas dominante kostīmos, arī grims.., mazliet nobijos, jo šķita, ka būs dikti skumji un drūmi...., tomēr gala beigās atskārtu, ka tas bijis ārkārtīgi labs risinājums, īstais!, lai izstāstītu to stāstu, kāds tas bija. Pārsteidzošā kārtā, noskaņa, līdz ar to, galīgi nebija drūma, gluži pretēji - viegla un gaiša, kaut labi zinām, par ko ir stāsts. Ārkārtīgi patika mākslinieciskās izteiksmes veids, kā tika stāstītas mazās ainiņas, epizodes, - sadalot tos vairākos personāžos :) Iespējams, ka tieši tas spēja piešķirt visam vieglumu, piešķirot krāsainību un daudzšķautnainību katrai mazai "dienas" domai, kā arī kopīgajam stāstam. Esmu, protams, lasījusi grāmatu, un tas varbūt pat traucēja (jo nebija pārsteiguma momentu saturiski), tomēr brīžam bija arī kas tāds,ko grāmatā nebiju pamanījusi. Izrāde ir īpaša. :) Precīzāk jau laikam teikt, ka pats STĀSTS ir īpašs. Un tāpēc ir labi, ka ir arī izrāde. Un to no teikti IR vērts noskatīties :)
0