Nav gan skaidrs, kādēļ man kā skatītājam būtu jāsmejas par Viktora Ellera Kailā karaļa mikrofonā spalgā balsī kliegto "Sterben, sterben, sterben" vai somu "Ievas polkas" parodēšanu tikai tādēļ, ka fonētiski tā mūsu ausij skan "dīvaini".

Kuru iemeslu jūs nosauktu, ja Nāve, svārstoties modināt vai tomēr atstāt mūžīgā miegā Sniegbaltīti, jums to vaicātu? Tieši to režisora Elmāra Seņkova distopiskā uzveduma "Grimmi" Teicējs nogurušā balsī jautā, raugoties pāri Kapu orķestra bedrei acīs skatītājiem Liepājas teātra zālē. Stāstīt par absurdu režisors ar savu spēlēties gatavo komandu koprades ceļā izvēlas caur absurdu, atstājot skatītājam solījumu. Solījums ir bērni, kuri izaug caur pasakām.

Žanri sen jau nojukuši, nav no dzīves saudzēti. Kādas traģēdijas, kādas komēdijas? Nomācošajā, nogurdinošajā bezizejā un apjukumā, kas valda pasaulē, Latvijā, citos un manī pašā, režisora Elmāra Seņkova iestudētie Grimmi ir zināms mierinājums: skaties un saproti, ka jumts nebrauc tev, jumts brauc pasaulei, tu vienkārši tajā sēdi iekšā.

Liepājas teātris šajā pavasarī skatītājiem piedāvāja divus ļoti gaidītus lielās formas darbus – Laura Groza iestudējusi Gaja Boltona lugu Vairāk par dzīvi/TEĀTRIS un Elmārs Seņkovs – oriģinālu autordarbu Grimmi. Abus projektus vieno ne tikai paredzami droša gan vietējās publikas, gan teātra «tūristu» interese, bet vēl vairākas ārēji līdzīgas pazīmes.

Liepājas teātrī tapušais režisora Elmāra Seņkova jauniestudējums Grimmi pasaku pasauli rāda kā zemapziņas šausmu kambari, kurā cauri pazīstamajām pasakām spraucas vardarbība un manipulēšana citam ar citu

Izrādē “Grimmi” Liepājas teātrī režisors Elmārs Seņkovs tīši vai netīši, paļaujoties uz aktieru meistarību, atsakās no režisora ambīcijām.