Izrāde ir veidota no diviem atsevišķiem gabaliem – Fjodora Dostojevska romāna Velni fragmenta un Annas Poļitkovskas vāktajām liecībām par mūzikla Nord Ost ķīlnieku krīzi. Tas ir metafizisks un fizisks skatījums uz problēmu. Krievu dvēsele, kas izgājusi cauri zemākajiem cilvēkam pieejamajiem slāņiem, cer uz attīrīšanos.

Šo režisora Alvja Hermaņa un aktrises Čulpanas Hamatovas kopdarbu skatīties ir smagi, brīžiem neizturami, un arī nekādu katarsi — attīrīšanos caur ciešanām vai līdzpārdzīvojumu — izrāde nesagādā. Toties ļauj piedzīvot to, ko pat grūti formulēt, lai neiekristu kaut kādā patētikā vai ezotērikā. Kā nobrūk norobežojumi, ko prāts rūpīgi cēlis, lai būtu iespējams izdzīvot šajā karā, kas ir arī informācijas karš. Kā atveries pretim otram cilvēkam, kurš, sava virstalanta vadīts vai piespiests, kļuvis par mediju, ļaudams sev cauri plūst neaptveramam ļaunumam un tikpat neierobežotai gaismai. (Jo «labais» vai «labsirdība» būtībā nav antonīms «ļaunumam».)

Jaunā Rīgas teātra iestudējums "Post Scriptum", kas tapis Alvja Hermaņa režijā, pilnīgi noteikti ir politiskais teātris. Taču vispirms svarīgi uzsvērt tā mākslinieciskās kvalitātes: izrādes skatītājiem pusotru stundu ļauts būt kopā ar talantīgu aktrisi, tuvplānā izsekojot visai sarežģītam vairāku paralēlu tēmu savijumam. Čulpana Hamatova izrādē izspēlē vismaz trīs varoņu dzīves epizodes un netieši ļauj ielūkoties arī pašas aktrises dvēseles pretrunās.

Diez vai visjaukākais patvērums, kāds šobrīd aktrisei Čulpanai Hamatovai ir Jaunā Rīgas teātra mākslas zona, spēj remdēt piespiedu emigrantes slāpes pēc mājām un savas skatuves Maskavā.

Režisors Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī viencēlienu "Post Scriptum" ir veidojis kā psihoanalītisku ļaunuma dekonstrukciju, balstoties krievu psiholoģiskā reālisma klasikā un paša aizsāktajā dzīvesstāstu dramaturģijā, papildinot ar objektu teātra elementiem.