Par “diorāmām” sauc telpiskas kompozīcijas, kādas bieži aplūkojamas dabas vēstures muzejos. 1822. gadā franču mākslinieks, fotogrāfijas pamatlicējs Luijs Dagērs izgudroja diorāmu teātri – ilūziju par gleznas telpisko plašumu un perspektīvu, kas panākta ar apgaismojuma maiņu un dažādu speciālu efektu un aktieru palīdzību. Norvēģu laikmetīgā māksliniece Ingri Fiksdāla savā izrāžu sērijā “Diorāma” izmanto horeogrāfiju kā īpašu efektu vai lēcu, ar kuras palīdzību var mainīt savu pasaules uztveri. Viņas izrādes atspoguļo lēnas izmaiņas, kuras laika gaitā neizbēgami skar dažādas ainavas un kontekstus. Ekoloģiskā praksē balstīto Fiksdālas izrādes scenogrāfiju veido gan cilvēku ķermeņi, gan nedzīvi objekti, bet skaņu speciāli izrādei radījuši norvēģu eksperimentālie mūziķi Jenija Vāla (Jenny Hval) un Lase Marhaugs (Lasse Marhaug), izmantojot lidrobotu, industriāla noiza skaņas un nenosakāmas čaukstošas atbalsis.