Izrādes nosaukumā uzdotais jautājums radās, kad es sāku domāt par savu nāvi. Patiesībā vairāk par to, kas pēc manis paliks. Galu galā mums visiem ir cilvēki, kuri vairs nav starp mums. Vai varbūt viņi joprojām ir – mūsu atmiņās? Ja nu mēs viņus atceramies citādākus nekā viņi bija? Kādas bija viņu balsis? Kā smaržoja viņu āda? Kas viņiem lika smieties? Manuprāt tas, kā mēs izvēlamies kādu atcerēties, ir tikpat politiska atbildība kā intīms labsirdības žests. Tāpēc es meklēju cilvēkus, kuri būtu gatavi mani atcerēties ar sirsnību. Varbūt tas varētu būt tu?

Izrādē “Nu kurš mani beigās atcerēsies?” Barbara Lehtna pēta, kā kolektīvā rīcībspēja var tikt dalīta starp nepazīstamiem cilvēkiem, uzņemoties atbildību par kāda cita identitāti. Pirms izrādes Barbarai bijusi stundu ilga tikšanās ar katru no trīs brīvprātīgiem izrādes dalībniekiem, lai viņi kļūtu par Barbaras identitātes glabātājiem. Šīs stundas laikā dalībnieki var Barbarai izstāstīt, kas viņai būtu jādara, lai viņi Barbaru atcerētos pēc iespējas ilgāk. Pēc tam dalībnieki tiek aicināti uz skatuves, un viņiem tiek uzdoti dažādi jautājumi par Barbaru skatītāju priekšā, kuri nav satikuši Barbaru un kuriem nav priekšstata par viņu. Izrādei attīstoties, likmes kļūst augstākas un jautājumi – personiskāki un intīmāki.