Latvijas kultūras kanonā līdzās citām Latvijas kultūras vērtībām ietverti ne vien komponistu Raimonda Paula un Imanta Kalniņa darbi, bet arī režisora Eduarda Smiļģa veidotais Dailes teātris, režisora un dramaturga Pētera Pētersona veidotais dzejas teātris un arhitektes Martas Staņas projektētā Dailes teātra ēka.

Kādas vērtības jūs iekļautu pašu sastādītā kultūras kanonā? Tajā būtu vairāk dzejas vai mūzikas? Komponisti vai pianisti? Aktieri vai rakstnieki? Ēkas vai ainavas?

"Dailes Kanons" ir teātra simtgades svinību ietvaros tapis septiņu koncertu cikls, kas vāros vasaras vakaros aicinās skatītājus pulcēties Dailes dārzā, lai brīnišķīgu pianistu atskaņotas klaviermūzikas pavadībā dotos noslēpumainā poēzijas un mākslas pasaulē, kuras centrā mirdzēs galvenā Dailes kanona vērtība - izcilie Dailes teātra aktieri.

19. gs vidū, mazā Prūsijas ciematā Rēkenē, kāda luterāņu mācītāja ģimenē pasaulē nāk filozofs, kurš jau pavisam drīz paziņos, ka Dievs ir miris, bet cilvēks ir kaut kas, kas jāuzvar. Pretrunīgais Riharda Vāgnera draugs, kurš kļūdainas interpretācijas dēļ vēlāk kļūst par nacistiskās Vācijas ideologu iedvesmas avotu, dzīves laikā negūst pelnīto atzinību, taču pēc nāves ierindojas starp ievērotākajiem Eiropas domātājiem. Poliglots un liels literatūras cienītājs Juris Strenga par Dailes teātra aktieri kļūst 1958. gadā. Lai gan kopš Arnolda Liniņa iestudētā “Branda” pirmizrādes pagājuši teju piecdesmit gadi, uzticīgie skatītāji aizvien ar lielu apbrīnu atceras Strengas mācītāju un ideālistu, kurš mudina pacelties pāri ikdienišķajam. Tieši to pašu Juris Strenga darīs arī “Dailes kanonā”, Jāņa Šipkēvica mūzikas pavadījumā izceļot svarīgāko no lasītākā Frīdriha Nīčes darba “Tā runāja Zaratustra”.