“Viss sākās pirms diviem gadiem, kad, nostalģijas vadīta, atkal noklausījos savu un vairāku citu Padomju Savienībā dzimušu paaudžu bērnības plati – radioteātra iestudējumu “Sniegbaltītes skola”. Jau kā bērns es identificējos ar Veras Singajevskas ierunāto Vilcēnu un, lai arī tas neatbilda vispārpieņemtajai interpretācijai, biju dziļi pārliecināta, ka pret Vilcēnu lugā tiek izdarīta milzu netaisnība. Bet – kāpēc Vilcēns nevēlas mācīties? Kāpēc lācēnu Mišku skolā negrib laist māte? Ko mēs mācāmies caur personificētajiem dzīvnieku tēliem un kā tas mūsos pēc tam atbalsojas? Laiks paskatīties uz plati ar pieaugušā acīm.”

Iedvesmojoties no vinila plates “Sniegbaltītes skola” un mazajiem zvērēniem, režisore Arnita Jaunsubrēna kopā ar aktrisēm Antu Aizupi un Ievu Džindžu pievēršas cilvēku un dzīvnieku attiecību izpētei no filozofiska skatpunkta. Izrāde ir stāsts par meiteņu pieaugšanu, meklējot savu iekšējo dzīvnieku un tā vietu sabiedrībā.

Luga “Sniegbaltītes skola” (teksta autors – Georgijs Landaus, mūzikas autors – Grigorijs Tepļickis) tapusi 1952. gadā pēc Maskavas Leļļu teātra pasūtījuma un guvusi lielus panākumus, tāpēc nolemts to iestudēt arī citās padomju republikās. 1954. gadā luga iestudēta Latvijas Radioteātrī, pēc tam izdota vinila platē. 

Izrādē tiek izmantots Amy Ziering Kofman and Kirby Dick filmas “Derrida” fragments, George Shiras fotogrāfijas un Steve Wintercroft maskas dizains