Režisors Elmārs Seņkovs stāsta

Manam tēvam bija garāža.
Mans tēvs remontēja veļas mašīnas.
Mans tēvs cīnījās ar runājošajiem vīriešiem.
Mans tēvs dzēra.
Mans tēvs skaļi dziedāja. Ja jūs dzēra. Dažreiz pat tad, kad jūs nedzērāt.

Kad tēva kabatā atradu konservantu un pajautāju, kas tas ir, viņš ilgi klusēja un tad teica, ka sāp galva.

Tēvs man mācīja, kā atmest zodu, ja tiekat ļaunprātīgi izmantots.
Tēvs nespēlējās ar mani, kad es to gribēju, bet aizveda mani uz savu cirku. Viņam patika klauni.
Tēvs man iedeva naudu, kad man to vajadzēja. Ja viņam šobrīd būtu ko dot.
Tēvs reiz devās ceļojumā uz Igauniju un atveda man ledusskapja magnētu. Man joprojām ir šis magnēts.
Tēva garāža bija pilna ar plastmasas pudelēm, un man nav ne jausmas, kāpēc viņš tās savāca.

Mans tēvs kutināja. Tā viņš pauda mīlestību. Tad viņš pārstāja kutināt, tā vietā sāka rādīt dūmu viltības.
Mans tēvs pazuda ... un atgriezās, kad neviens viņu negaidīja.
Mans tēvs izšķīrās ar manu māti.
Mans tēvs arī savāca alus kannas ... Es nezinu, kāpēc.
Mans tēvs vienmēr smēķēja, pat mājās. Cigarešu smarža man joprojām atgādina bērnību.

Tēvs mani nemācīja braukt, jo viņam nebija tiesību. Un varbūt tas bija labi, jo viņš daudz dzēra.
Es nezinu, ko viņš domāja. Es nezinu, par ko viņš sapņoja.
Agrāk man bija kauns par viņu. Šobrīd es saku, ka man ir vienalga, bet, iespējams, man nav.
Mans tēvs nav tas, kurš vadīs lugu. Viņš nav varonis, lai gan cīnījās. Ar sevi. Laika gaitā. Visu laiku.

Es?
Man ir arī garāža. Tam teātris ir domāts.

Iestudējums ir igauņu, latviešu un angļu valodā ar sinhrono tulkojumu no Narvas
Uz skatuves dzer alkoholu un smēķē!