Režisora Vladislava Nastavševa jaunākais iestudējums Piecas dziesmas pēc atmiņas formas ziņā ir lakonisks, taču nepateiktā ir tik daudz, ka no skatītāja tiek gaidīts, lai viņš montāžu veiktu savā galvā.
Piecas dziesmas pēc atmiņas
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris
Piecas dziesmas pēc atmiņas
„Vai atceries..?” Šis savtīgais jautājums sarunās dzirdams visai bieži. Kāpēc savtīgais? Tāpēc, ka dažādi cilvēki vienus un tos pašus notikumus atceras savādāk. Vai arī, neatceras. Tādā veidā dažkārt veidojas paralēlās pasaules...
Jaunā Vladislava Nastavševa izrāde pēc tekst-grupas Orbīta lugas motīviem, kas uzrakstīta speciāli pēc teātra pasūtījuma, veltīta valodas un atmiņas mijiedarbībai. Ar lugas varoņiem atgadījās tieši tas: „Vai atceries..?” – un tagad viņi tiešām cenšas kaut ko atcerēties. Sākas no vienas puses patiesi komisks, no otras smeldzīgi aizkustinošs ceļojums personīgo atmiņu pažobelēs: varoņi dodas uz savu mērķi, piemērot dažādas maskas, apkopojot atmiņu fragmentus, balstoties uz asociācijām, griežoties pie zinātniskiem pētījumiem, izmantojot profesionāla dziednieka palīdzību, un sacerot pat apsveikumus jubilejās. Protams, jautājums, vai ir vērts atcerēties to, kas aizmirsies, paliek vienmēr. Taču... neatcerēsies – neuzzināsi, vai ne?
Režisors
Aktieris
Aleksejs Korgins, Igors Čerņavskis, Dmitrijs Palēss, Dana Bjorka, Maksims Busels, Ņina Ņeznamova
Scenogrāfs
Mūzika
Kostīmi
Pievienot vērtējumu
Kritiķu
vērtējums
kroders.lv - Lauma Mellēna-Bartkeviča
Nastavševs turpina uzdot jautājumus par dažādu kopienu līdzāspastāvēšanu Latvijas kultūrtelpā. Sadarbība ar “Orbītu” uz relatīvi tradicionāla un specifiska, tomēr valsts teātra skatuves ir eksperiments visiem iesaistītajiem, un kopumā šis radošais kopdarbs izskatās auglīgs ar izkopšanas potenciālu.
lsm.lv - Kitija Balcare
Saaust dzeju ar ikdienību, pārvēršot to par izrādi. Audums, kas austs no vārdiem un laika. Tāds ir iestudējums “Piecas dziesmas pēc atmiņas” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Katrs skatītājs pats no šī “auduma” piegriež sev vēlamo tērpu. Kādam izdodas, bet kāds aiziet neapmierināts. Viss kā dzīvē.
ir.lv - Zane Radzobe
Bērnībā mēs dzīvojām namā, kura parādes durvis allaž bija slēgtas. Gadījumos, kad iedzīvotāji gaidīja, teiksim, ārsta vizīti vai draugu bariņu dzimšanas dienā, uz ziņojumu dēļa parādījās zīmītes ar lūgumu durvis neslēgt, nama kārtības pārkāpšanas iemesla skaidrojumu un vaininieka parakstu. Arī mums bija šāds zīmīšu komplekts, ko mamma, nezinu, privātumu sargādama, ērtuma vai vienkārši asprātības dēļ saīsināja uz vienu. «Lūdzu neslēgt. Gaidām Godo.»