Atšķirībā no priekšstata par to, ka pēc krīzes teātros skatītāji vēlas redzēt vieglas komēdijas, kas atbrīvo prātu un neliek domāt, “Margarētas” iestudējums pilnībā apliecina, ka skatītāju vēlme pēc kvalitatīvas dramaturģijas nav mazinājusies.

Luga ir Māras Zālītes parafrāze par Gētes Fausta pirmo daļu, kuru vairums atcerēsies kā stāstu par neremdināmu zināšanu un dzīves alku pārsātinātā Fausta mīlestību pret Grietiņu. Nereti gan tiek piemirstas notikuma detaļas — to, ka Fausts nodur viņas brāli, bet viņa pati noindē māti un noslīcina ārlaulības bērnu. Zālīte neaizmirst. Viņas Margarēta ir pieaugusi un pavadījusi ieslodzījumā 25 gadus (faktiski tas ir mūža ieslodzījums), bet — bez sprieduma. Lieta izrādās aizkritusi aiz skapja, un tagad to steidzami vajag iztiesāt, tāpēc valsts piešķir Margarētai aizstāvi — Advokātu, kura profesionālās ambīcijas uzplēš sen sadzijušas brūces un liek reizi par visām reizēm noskaidrot: kas notika un kurš vainīgs…

Režisors Reinis Suhanovs kopā ar aktieriem panācis efektu, ka tiesu drāmas askētiskās lietišķības telpa un Margarētas nāvinieces kamera pēkšņi pielīst pilna ar dzīvības un mīlestības spēku – siltu kā asinis un tumīgu kā vīnu.