Ir tāda sajūta, it kā mēs dzīvotu viltotā plastmasas pasaulē, kur neviens neko nejūt un nekas nenotiek tā, kā vajadzētu. Pasaulē, kuru Dievs kā nevajadzīgu ir izmetis mēslainē. Pasaulē, kas ir veidota no ļoti lēta materiāla. Kā kopija no īstās, reālās dzīves. Cilvēku prāts ir piesārņots kā miskaste – ar bailēm un kompleksiem. Lai to kompensētu, vajag arvien vairāk baudas. Vairāk un vairāk. Kāda ir šādas nekvalitatīvas dzīves jēga? Kas cilvēkam ir jādara, lai sajustu, ka viņš ir dzīvs? Katram nākas izdzīvot savu elli. Taču, ja ellē var ieiet, tad no tās noteikti var arī iziet. Visur, kur ir ieeja, ir arī izeja.