Mums katram ir savs priekštats par Eduardu Veidenbaumu, bet tikai retais zina, ka arī viņa vecākais brālis Kārlis rakstīja dzeju. No viņa rakstītā ir saglabājies pavisam maz – daži dzejoļi un piezīmes, taču pat no šī mazumiņa kļūst skaidrs, ka mums ir darīšana ar ļoti īpatnu un smalku personību. Ar ārkārtīgi apdāvinātu cilvēku, kura nozīme nav pietiekami novērtēta ne vien viņa paša literārā devuma dēļ, bet arī tādēļ, ka bez viņa mēs nezinātu Eduardu Veidenbaumu. Šis ir stāsts par diviem talantīgiem jauniem cilvēkiem, par zemi, kurā viņi piedzima, par dzeju, kuru viņi rakstīja, par valdniekiem, kas pār viņiem valdīja un par laiku, kas beigās visu saliek pa vietām.