Izcilā krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska filozofiski psiholoģiskais romāns “Noziegums un sods” (1866) sākotnēji tika iecerēts kā grēksūdze, tomēr, aprakstot savu jauno ieceri žurnālam „Krievu Vēstnesis”, autors norādījis, ka tā ir kāda nozieguma psiholoģiska atskaite, tādēļ romāna centrā tika izvirzīts viens no aktuālākajiem jautājumiem cilvēces attīstības vēsturē – par viena cilvēka tiesībām lemt par otra cilvēka dzīvību. Izrādes priekšplānā izvirzās bijušā jurisprudences studenta Rоdiona Raskoļņikova personība un viņa pasaules skatījums, kurā savijas ikdienas skaudrās realitātes sekas un nihilisma filozofijas iedīgļi. Viņš, gluži kā Nīčes Pārcilvēks, noliedz novecojušās tikumības un sabiedrības normas, tiecoties pierādīt sev, ka ir kas vairāk par “trīcošu radījumu”. Neparastās pārliecības vadīts Raskoļņikovs veic slepkavību. Ik dienu mums nākas pieņemt svarīgus lēmumus - pakļauties visu lietu kārtībai vai pretoties tai. Kura no izvēlēm ir noziegums, bet kura - sods? Vai vispār pastāv kaut kas ārpus nozieguma vai soda? Un, ja pastāv, tad kā izkļūt no šī apburtā loka? Izrādes radošā komanda caur Raskoļņikova pagātni un bērnības sapņiem tiecas atklāt viņa dvēseles kolīzijas, kas nepārprotami uzrāda cilvēka saprāta absurdu un nebeidzamo cīņu ar sistēmu. Stāsts tiks izspēlēts, izmantojot priekšmetus, objektus, maskas un citus vizuālās izteiksmes līdzekļus, atsakoties no vārda kā pašvērtības, kas paver iespējas simboliskai romāna tēlu jaunatklāsmei.