…Viņa tiek dēvēta par Sudraba laikmeta dzejnieci, taču Marina Cvetajeva neiesaistījās nevienā grupā, neatbalstīja nevienu programmu un neiekļāvās nevienā literārajā virzienā. Viņas dzejas jaudīgums, jūtu asums un spēks, lirisko tēlu trāpīgais raksturojums un tik reti sastopamā formas muzikalitāte ļauj viņu nosaukt par 20. gs. atsevišķu un pašpietiekamu fenomenu. “Te instinktīvi ir atminēti visi svarīgākie poēzijas likumi”, - rakstīja Nikolajs Gumiļovs par Marinas Cvetajevas pirmo dzejoļu krājumu. “Viņā ir dzirdami patiesās, nevis grāmatu dzīves puksti”, - atzīmējis dzejnieks un kritiķis Vladimirs Narbuts. Bet Vladislavs Hodasevičs, runājot par Cvetajevas tiekšanos pēc “nevis mākslinieciskās, bet drīzāk psiholoģiskās ticamības”, secina “Viņas poēzija ir līdzīga dienasgrāmatai…” Savā literārajā programmā Jakovs Rafalsons ir iekļāvis ne tikai Marinas Cvetajevas dzejoļus, t. sk. vēlīnos sacerējumus (“Kalna poēma”, “Ilgas pēc dzimtenes!”, cikls “Galds” u.c.), bet arī fragmentus no viņas piezīmēm un vēstulēm. Nē, tas nav tas gadījums, kad viss ģeniālais slēpjas vienkāršībā. No lasītāja vai klausītāja tiek pieprasīts ļoti nopietns dvēseles darbs, neatslābstoša uzmanība un absolūta gatavība līdzdarboties. Taču tos, kas pieņems izaicinājumu un atbildēs “ticības prasībām un lūgumam pēc mīlestības”, sagaida patiesi vislielākā dāvana…