Trīs māsas. Refleksija
Latvijas Nacionālais teātris"Paies laiks, un mēs aiziesim nebūtībā, mūs aizmirsīs, aizmirsīs mūsu sejas, balsis, cik mēs bijām, bet mūsu ciešanas pārvērtīsies par prieku tiem, kas dzīvos pēc mums", ar šiem Olgas vārdiem izskan Čehova nemirstīgās "Trīs māsas", kas teātrī tiek spēlētas jau vairāk nekā simts gadus. Vai viņu ciešanas ir pārvērtušās mūsu priekā?
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Autors | Antons Čehovs |
| Kostīmu māksliniece | Rūta Kuplā |
| Režisors | Vladislavs Nastavševs |
| Gaismu mākslinieks | Oskars Pauliņš |
| Producente | Linda Helviga |
| Scenogrāfi | Vladislavs Nastavševs Artūrs Arnis |
| Tulkotāja | Edīte Tišheizere |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis
Vladislava Nastavševa izrāde "Trīs māsas. Refleksija" tematiski turpina Jaunajā Rīgas teātrī iestudētos "Ciniķus", jo arī vēsta par inteliģentiem cilvēkiem, kas runā, lai glābtos no realitātes, ko nav spējīgi mainīt.
Uzvest lugu uz Nacionālā teātra skatuves un tādējādi nācijai parādīt pigu. Neticu. Un tomēr…
Vladislava Nastavševa interpretācijā Čehova Trīs māsu varoņi principiāli nedara neko, tikai runā par to, cik labi būtu strādāt, un vaid, ka ir pārstrādājušies.
Domājot par to, kas izrādē ir pārsteidzošs, iepriekš neparedzams, prātā nāk nevis "lielas lietas", bet gan detaļas.
Vārds "province", manuprāt pievilcīgs un nevainīgs šķiet vienīgi tiem, uz kuriem tas tiešā veidā netiek attiecināts, jo kuram vai kurai gan patīk, ja viņu nodēvē par "provinciālu".
Nacionālā teātra Trīs māsas. Refleksija vizuāli krāšņa, bet garlaicīga izrāde