Gunas Zariņas un Alvja Hermaņa izrāde Dieviņš pillā Jaunajā Rīgas teātrī jāredz katram, kuru aizrauj valoda, dzeja un radīšanas garša

Recenzija par JRT izrādi “Dieviņš pillā” Alvja Hermaņa režijā

Gunas Zariņas un Alvja Hermaņa izrāde Dieviņš pillā ir skaista dāvana Latvijai un latviešu valodas lietotājiem, tikai bez marķējuma "simtgades izrāde"

P.S. Un vēl par Dieviņa etimoloģiju. Tā nav tikai metafora Ņurbuļa dzejā, apzīmējums viņa paša psihofiziskajam veidolam vai dzejniekam kā pasaules parādībai. Konkrēto dzejoļu atlase šai izrādei apliecina arī Neibarta reliģiskos uzskatus. Viņa baznīca ir mežs, bet scepteris – zāļu buntīte. Tādējādi Dieviņš ir pillā ne tikai no tā, kas glabājas burkās aiz gultas, ne tikai no vārdu spēka, bet arī no Latvijas lauku un mežu smaržas.

Iespējams, ka tiem, kas lasījuši Aivara Neibarta dzeju un nākuši uz izrādi vien minēt režisoriskos paņēmienus, paliek garlaicīgi.

Iespējams, stāsts par vēsturisku personu būtu plašāks, ja to ietilpinātu pagājušā gadsimta sešdesmito – astoņdesmito gadu sociālajā kontekstā, kur skaidrāk būtu nolasāma padomju laika latviešu dzejnieku īpašā nozīme.