Šodien gandrīz neviens vairs netic, ka rūķi ir. Un, ja neskatās vērīgi, tos var arī nekad neieraudzīt. Bet viņi ir, turklāt ļoti spējīgi. Viņi spēj ieslodzīt istabā vēju, savākt maisā bailes, atklāt savas ēnas puses, četru minūšu laikā izmētāt visas mantas, piecu minūšu laikā iedzīt izmisumā vecākus, no kartona kastes uzbūvēt kosmisko raķeti, izēst veselu kasti saldējuma un saslimt, neganti lēkāt trakulīgas mūzikas pavadībā - lūk, spējas, kas piemīt vidējam rūķim. Runā, ka kādreiz tādas esot piemitušas arī cilvēku bērniem. Vēl runā, ka, ja cilvēks pats vai viņa bērns gana ilgi skatās uz rūķu bērnu, tad viņš sāk just tādu kā urdīgu sajūtu, ka dzīve ir izdevusies. Bet varbūt tas ir tikai izrunāts. Stāsts par rūķu dzīvi mīļiem maziņiem, nebēdnīgiem vidējiem un prātīgiem lieliem skatītājiem pirmsskolas un skolas sākuma vecumā.