Ērika Kūļa un Kārļa Auškāpa versijā rūķi ir ļoti līdzīgi mūsdienu bērniem un no sirds mīl Latvijas dabu.
Niķa Un Riķa Stiķi
Dailes teātris
Niķa Un Riķa Stiķi
Šodien gandrīz neviens vairs netic, ka rūķi ir. Un, ja neskatās vērīgi, tos var arī nekad neieraudzīt. Bet viņi ir, turklāt ļoti spējīgi. Viņi spēj ieslodzīt istabā vēju, savākt maisā bailes, atklāt savas ēnas puses, četru minūšu laikā izmētāt visas mantas, piecu minūšu laikā iedzīt izmisumā vecākus, no kartona kastes uzbūvēt kosmisko raķeti, izēst veselu kasti saldējuma un saslimt, neganti lēkāt trakulīgas mūzikas pavadībā - lūk, spējas, kas piemīt vidējam rūķim. Runā, ka kādreiz tādas esot piemitušas arī cilvēku bērniem. Vēl runā, ka, ja cilvēks pats vai viņa bērns gana ilgi skatās uz rūķu bērnu, tad viņš sāk just tādu kā urdīgu sajūtu, ka dzīve ir izdevusies. Bet varbūt tas ir tikai izrunāts. Stāsts par rūķu dzīvi mīļiem maziņiem, nebēdnīgiem vidējiem un prātīgiem lieliem skatītājiem pirmsskolas un skolas sākuma vecumā.
Autors
7,0
Režisors
4,0
Aktieris
6,0
Dārta Daneviča, Artūrs Dīcis, Mārtiņš Počs, Niklāvs Kurpnieks, Kaspars Zāle, Ieva Florence, Anete Krasovska, Dainis Gaidelis, Ivars Auziņš
Scenogrāfs
4,5
Horeogrāfs
4,5
Mūzika
5,5
Kostīmi
7,0
Gaismas
6,5
Dramaturgs
4,0
Kritiķu
vērtējums

Skatītāju
atsauksmes

3,9
Kristiana Strale
Nezinu, vai dēļ aktieru sagurumā spēlējot izrādi tajā pat dienā jau otru reizi... Bet galvenā problēma tomēr - kā jau daudzu LV izrāžu gadījumā - vājais dramatizējums. Šo izrādi izvelk prozas darba autora asprātīgie teksti, bet visādi citādi nav izmantotas tās iespējas, ko varēja, radot no šī teksta baudāmu lugu. Bet bērnu izrāžu piedāvājums nav liels, tāpat būs pilna zāle, tāpēc laikam neiespringst...