Laiks skrien vēja spārniem. Vasara, rudens, ziema, pavasaris, pavasaris, ziema, rudens, vasara. Dzīves kā kustīgas gleznas nomaina cita citu un sākas no jauna. Viss pakļaujas laikam un dabai. Un tur pa vidu esmu es - mazs, niecīgs, stiprs, varens un, šķiet, ka arī citi ir tādi paši, bet tad kāpēc viņi bieži tomēr ir tik sveši?