“Kas notiktu, ja būtu iespējams ieraudzīt sevis paša izzušanu, izkliegt savu protestu pasaulei un pēc tam rūpīgi izdzēst pēdas, atstājot vien vēlmi izkust, saplūst ar gaisu, debesīm, tukšumu, kurā atskan mūsu esības apdullinošais troksnis?”, Nasera Belaza.

Alžīriešu horeogrāfes Naseras Belazas meditatīvā izrāde sākas tumsā ar skaņu – pa pusei dziesmu, pa pusei dziedājumu. Abu dejotāju – māsu Belazu ķermeņi kustas tik tuvu viens otram, ka šķiet kā viens. Viņu deja plūst kā upe un atgādina nebeidzamu pārdzimšanu, kurā ir gan trausla grācija, gan milzu spēks, gan teju hipnotiska brīvība. Šī koncentrētam dzejolim līdzīgā izrāde reabilitē misticisma, garīguma un skaistuma dimensiju laikmetīgajā dejā.

“Abstrakta un minimālistiska deja, kam piemīt valdzinošs jutīgums… Poēma par neko, kas spēj pastāstīt par absolūto.” Le Figaro