1969. gada Rīgā satiekas divi cilvēki – vīrietis un sieviete. Viņi ir jauni, viņi viens otram patīk, ir maijs, un viņiem priekšā ir… visa dzīve. Tomēr jaunajam vīrietim tūlīt ir jādodas dienēt armijā un viņu var aizsūtīt uz jebkuru no pārmēru plašās Padomju Savienības vietām. Ja vien viņa tēvs, kurš strādā kādā īpašā vietā, viņam nepalīdzēs. Cik brīvi varēja būt cilvēki Padomju Latvijā, un kas bija tās nodevas, kuras viņi maksāja par drošību un komfortu? Cik brīvi var būt divi cilvēki personīgajās attiecībās? Un kas ir tās nodevas, ko viņi un mēs maksājam par drošību un atbalstu? Un vai laikā, kas mūs šķir no mūsu vecāku un vecvecāku jaunības, kaut kas ir mainījies? Viena lugas varoņa – Ziedoņa – prototips ir lugas autores Ingas Gailes vectēvs. Arī pārējo varoņu izdarībām impulsi ir smelti reālajā dzīvē. Dramaturģe saka Visvairāk luga ir par mani pašu, par manu vēlmi mēģināt izprast vecākus un padomāt par tām izvēlēm, kas viņiem bija jāizdara. Kas attiecas uz faktiem mans vectēvs strādāja Valsts drošības komitejā. Mans tēvs, savukārt, tur nestrādāja. Visi lugas varoņi ir izdomāti.