Pēc 2013.gadā iestudētās Maksima Gorkija lugas “Vasa Žeļeznova” (“Dzimta”) režisors Felikss Deičs ir ķēries pie krievu dramaturga čehoviskākās, tomēr teātros visretāk iestudētās lugas “Zikovi”. Luga tiek sarakstīta 1912. gadā - laikā, kad visa krievu sabiedrība sirgst ar dziļu depresiju. Visu notiekošo lugā trāpīgi noraksturo Tarakanovs “Tas viss tāpēc, ka ir radies jēdzienu sajukums, un neviens skaidri nezina, kur viņa vieta.”

Pie Celovaņjevas un viņas meitas Pavlas ierodas sabiedrībā ievērojami un bagāti viesi – kokrūpnieks Antipa Zikovs, viņa māsa Sofja un dēls Mihails. Ierašanās nolūks ir Mihaila un Pavlas precības. Lai gan Mihails vienmēr ir piedzēries, raksta dzeju, strinkšķina uz ģitāras un, tēvaprāt, ir sabiedrībai nekam nederīgs cilvēks, Celovaņjeva par jauno svaini ir sajūsmā – Antipas dēls ir bagāts, turklāt, vienīgais Zikovu dzimtas mantinieks. Tomēr brīdī, kad pats vecais Antipa sāk mest acis uz Pavlu, laika gaitā samilzušais konflikts starp tēvu un dēlu uzņem sāpīgu pagriezienu, vienlaikus viens otram uzdodot un risinot cilvēka mūžseno jautājumu “Kā būt vienkārši labam cilvēkam?”