Ņikita, Saņa un Saša ir pusaudži astoņdesmito gadu beigās Rīgā. Viņiem visiem ir piecpadsmit gadu, un viņi runā krieviski. Ņikita, Saša un Saņa ir tie “pēdējie pionieri”, kuriem uzņemšana pionieros desmit gadu vecumā bija tikpat nozīmīgs notikums kā kaklautu sadedzināšana pie skolas pusaudžu gados. Tas ir stāsts par paaudzi, kura savu dzīvi uzsāka reizē ar jaunizveidoto valsti. Par tās paaudzes neremdināmo vēlmi, lai lietas notiek citādāk – sākot ar atļauto matu garumu skolēniem, beidzot ar to, lai viss vienkārši notiktu ĪSTĀK! “Pēdējais pionieris” ir stāsts, kurš ir radies šeit un tagad, satiekot un uzklausot vairākus “pēdējos pionierus”, aptuveni četrdesmit gadus vecus mūsdienu Latvijas iedzīvotājus, tādējādi metot tiltu starp “šodien” un “tad”. Par izrādi stāsta režisors Dmitrijs Petrenko “Mūsu izrādes galvenie varoņi ir trīs visparastākie jaunieši. Kopā ar viņiem mēs cenšamies saprast to mūsu vēstures posmu, ko apzīmējam ar “atmodu”. Man ir interesanti saprast, ko redzēja, juta un domāja tie krievu jaunieši, kas atmodas laikā mācījās vecākajās klasēs un auga krievu ģimenēs. Kad meklējām prototipus saviem varoņiem, atsaucās ļoti daudz cilvēku. Tas nozīmē, ka ir lietas un stāsti, kas mūsu kopīgajā vēsturē vēl nav izrunāti. Tāpēc man ir sajūta, ka, veidojot šo izrādi, es nodarbojos arī ar jēdziena “mēs” dekonstrukciju kas esam tie “mēs”, kas tagad veido Latvijas nāciju? “Pēdējais pionieris” nav izrāde par krieviem un latviešiem, bet par Sašu, Saņu un Ņikitu. Par tiem, kurus “neapēda” nedz dīvains un sarežģīts laiks, nedz straujas pārmaiņas.”