Komanda

Tā nav onkoloģiskā palāta, kurā ieved Nacionālā teātra izrāde Prāts, lai biedētu vai šausminātu ar ciešanu un nāves tuvplānu. Tā ir bezdibenīga humānisma telpa, kurā katrs var grimt, cik katram skatīšanās brīdī ir spēka un vēlēšanās. Turklāt šajā izrādē iespējams pat smieties

Radošā komanda tēmas atklāsmei par dominanti izvēlējusies skarbo pētniecības, nevis cilvēcisko izjūtu ceļu. Skatītāji kļūst par lieciniekiem hronoloģijai – fizioloģiskam slimnieka sabrukumam. Prāts zaudē, tas ir skarbi, loģiski un patiesi.

Cilvēkam nav iespējams izvairīties no nāves, taču var palaimēties – nenonākt smagas un neārstējams slimības žņaugos. Par to, kas notiek intelektuāli attīstīta un gudra cilvēka galvā, sastopoties ar ļaundabīgu audzēju 4. stadijā, stāsta Valtera Sīļa jaunais iestudējums "Prāts" Nacionālajā teātrī. Taču līdzās šai tēmai risinātas vairākas paralēlās līnijas, kas savā starpā ir saistītas paradoksālām saitēm, aicinot skatītāju gan uz emocionālu, gan uz racionālu līdzdomāšanu.

Pieļauju, ja sēdētu tuvāk izejai un nebūtu kritiķe, varbūt ietu prom. Kaut gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka teātris ir vieta, kur var un vajag runāt patiesību par dzīvi, tai skaitā par tās smagajām un sāpīgajām tēmām.

Recenzija par Nacionālā teātra izrādi “Prāts” Valtera Sīļa režijā

Nacionālā teātra izrāde Prāts – kā nomirt mūsdienu cilvēkam