Slepkavība, kas nav izdarīta atriebības vai laupīšanas vai kādu citu ‘populāru’ iemeslu dēļ, bet, lai pavadītu aizraujošāko vakaru savā mūžā. Slepkavot. Vai tas ir pareizi? Kas vispār ir pareizi? Jautājums iegulst lugas lasītāju un izrādes skatītāju galvās, un pati luga kā giljotīna virs sabiedrības galvas, šoreiz to nenocērt, tomēr nobiedē gan. „Man patīk trakas lietas, it sevišķi uz skatuves, un luga ir traka, tā kutina nervus. Kāpēc neparunāt par slepkavību? Mēs taču nevaram izlikties, ka dzīvojam pasaulē, kurā neslepkavo. Un kāpēc par to runāt? Tāpēc, ka zem lupas jau nav pats slepkavības akts, bet cilvēks, kurš līdz šādam solim kaut kā ir nonācis.” – izrādes režisors Kārlis Krūmiņš par izrādes tēmas aktualitāti un kāpēc par to runāt.