Pagātni nevar atgriezt, bet var mēģināt izprast. Līdz ar silto, saulaino pavasari 1940. gada 17. jūnijā Rīgas ielās parādās tanki ar sarkani krāsoto zvaigzni uz bruņu torņiem. Vēl paliek cerības, ka mūsu valsts ir patstāvīga, neatkarīga un brīva un tāda arī paliks. Bet ko var izdarīt mazā Latvija, kad iet bojā lielās Eiropas valstis? Vēstures gaita ir neapturama, un cilvēks tik ātri pierod pie važām. „Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās," - cilvēks, kurš teicis šos katram latvietim zināmos vārdus, izolēts no ārējās pasaules un pilnīgi ignorēts, mīt Rīgas pilī. Viss ir jau iepriekš nolemts - kā izrāde, kā traģikomisks leļļu teātris.