Izrādes lielāko daļu Pičets Klunčuns un Žeroms Bels sēž uz krēsliem tukšā zālē un pārmaiņus intervē viens otru. Reizēm viens no viņiem pieceļas no krēsla, lai ar kustību vai dejas fragmentu ilustrētu savu stāstu. Ir brīnišķīgi vērot, kā abu mākslinieku reakcijas vienam uz otra teikto paliek pieklājīgi ieturētas, lai arī saruna ir emociju pilna - gan bezgala aizkustinoša, gan ļoti smieklīga. Izrāde ir tapusi pirms četriem gadiem un abi mākslinieki to ir spēlējuši neskaitāmas reizes, tomēr viņu komunikācija ir tik dzīva un spontāna, ka šķiet viņi tiešām satikušies pirmo reizi.