Gregorija Berka fenomens apliecina, ka veiksme un slava atnāk negaidīti, ielūkojoties tur, kur neviens tās pat nebūtu domājis meklēt. Patlaban tik populārais skotu dramaturgs agrāk strādāja par trauku mazgātāju, nedomājot par rakstniecību līdz brīdim, kad kādā mazā pilsētiņā ieraudzīja plāksnīti ar ielas nosaukumu “Gagarin Way” (Gagarina šķērsiela). Tieši šajā vietā viņu apciemoja Mūza. Bet 2001. gada rudenī jaunais autors skatītājus iepazīstināja ar savu pirmo lugu Edinburgas festivālā. Rezultāts pārspēja visas cerības, iestudējums guva skatītāju un kritiķu sajūsmu, biļetes tika izpirktas uz visām Eiropas izrādēm. Izrādei tika piešķirtas neskaitāmas balvas, tai skaitā, arī Londonas Vestendas visveiksmīgākā iestudējuma tituls, bet pats Gregorijs Berks tika nosaukts par visdaudzsološāko 2001. gada dramaturgu («Kritiķu saimes» prēmija).

Ar ko gan ir izskaidrojams tāds lugas triumfs? Vai vispār ir iespējams analizēt tik savdabīgu procesu kā skatītāju simpātiju iekarošanu? Kādēļ gan Skotijas nelielās ogļraču pilsētiņas un tās iedzīvotāju liktenis, kuru radīja Berks, saviļņoja tik daudzus cilvēkus? Iespējams, ka šīs lugas skarbajā vēsturiskajā aktualitātē rodami arī sabiedrības secinājumi un dzēlīgais humors par laikmeta notikumiem. Varbūt lugas varoņos mēģinām vai nemēģinām pazīt paši sevi? Varbūt veiksmes pamatā ir aizraujošs lugas sižets?