Nekrofili viens otru nemeklē. Viņi ir vientuļnieki, kuri izvēlējušies kontakta neiespējamību. Viņu mīla sakņojas neizsakāmajā. Tā ir ekscentriska, indīga un makabriski izsmalcināta. Mirušie ir pārpilni pārsteigumu. Tas ir skumjš stāsts par mūžīgu un neiespējamu mīlestību, kas spēj pieņemt visdažādākās formas. Nekrofila mīla ir tikai viena no šīs mūžīgās mīlas formām. Nekrofilam visu laiku nākas šķirties no saviem mīļotajiem. Nekrofila mīlestība vienmēr ir bez atbildes. Eross un Tanatoss - mīlestības un nāves nesaraujamā vienība - vēsta par vistumšākajām un briesmīgākajām cilvēka eksistences dzīlēm. Nekrofils ik uz soļa sastop nāvi tāpat kā dzērājs - pudeli vai spēlmanis - kārtis. Trūdēšanas drudzis un nāves triumfs izlīst bezgalīgā maigumā, kad miesā ielīst nakts. Nāve ir vissvarīgākais mūsu esamībā. Tas, ko cilvēks spēj pārdzīvot tikai reizi dzīvē - vai reizi nāvē. Dž.Dž.Džilindžers „Mani interesē pētīt marginālu psihi - kādā veidā tāds fenomens kā nekrofilija vispār var rasties un pastāvēt? Kas tas ir par fenomenu, kad dzīvs cilvēks var mīlēt mirušus cilvēkus? Tā nav vienkārši kaprīze vai izaicinājums, šis cilvēks uzskata, ka tā ir tīrākā mīlestības izpausme - tikai dot un neko neņemt pretī. Tā ir pilnīgi ārpus egoisma pastāvoša - tīri altruistiska mīlestība. Ja mēs atteiktos no civilizācijas laikā radītajiem priekšstatiem, tad filozofiski to būtu diezgan grūti apstrīdēt, šī loģika ir ļoti spēcīga. Es domāju, ka psihes izpētes studijas teatrālā formā varētu būt interesantas. Cilvēki taču skatās filmas par kanibālismu, kas arī ir pilnīga novirze no normas. Ja šāds fenomens pastāv, tad kāpēc par to nerunāt teātrī? Teātrī nevar būt tabu. Jebkurai tēmai ir tiesības pastāvēt, ja tā eksistē dzīvē. Kāpēc iebāzt galvu smiltīs un to ignorēt?"