Krievu rakstnieka Antona Čehova „Trīs māsas" (1901), ko pats autors nodēvējis par drāmu četros cēlienos, pieder t. s. „lielajām" (vairākcēlienu) viņa lugām. Pie tām parasti tiek minētas arī „Ivanovs", „Kaija", „Tēvocis Vaņa" un „Ķiršu dārzs". Feliksa Deiča „Trīs māsas. Versija" ir otrā šīs A. Čehova lugas interpretācija Valmieras teātrī. 1974. gadā Oļģerts Kroders kopā ar Māru Ķimeli šeit iestudēja savā mūžā pirmo A. Čehovu, kas bija tieši „Trīs māsas". Izrāde kļuva par vienu no mākslinieciski pārliecinošākajiem iestudējumiem visas republikas mērogā, par pirmo jauno laiku Čehovu Latvijā. 1997. gadā Felikss Deičs Valmieras teātrī uzveda „Ivanovu" un 2002. gadā Rīgas Krievu drāmas teātrī - „Ķiršu dārzu". Antona Čehova lugu īpatnība ir tā, ka tajās ievītais traģisms ieguvis ikdienišķu raksturu - cilvēki ārēji it kā neko nedara, sarunājas, lai gan bieži cits citā neieklausās, satiekas, izšķiras, ietur maltīti, padzer tēju, bet tikmēr viņu dzīve aizbrauc ar pēdējo vilcienu. Trīs māsas, nelaiķa ģenerāļa Prozorova meitas - Olga, Maša, Irina - un viņu brālis Andrejs jau vienpadsmit gadus dzīvo nelielā Krievijas provinces pilsētiņā, taču neprātīgi ilgojas pēc pārmaiņām, pēc plašuma, ar neremdināmu nostalģiju atceroties savu dzimto Maskavu. Nepārtraukti gaisā virmo sapņi un cerības atkal atgriezties īstajās mājās, bet, diemžēl, tās izrādās vien ilūzijas. Kādu brīdi pelēcīgā ikdiena, šķiet, tomēr iegūst krāsas, jo provincē ierodas karavīru garnizons, ģenerāļa kādreizējie biedri, atgādinot laikus, kad visi vēl jutās laimīgi. Pa vidu visam paspēj piedzimt kaislīga mīlestība, taču arī tai nav lemts kvēlot mūžīgi, - tāpat kā kareivju pulkam lemts doties prom, caur marša skaņām atbalsojot dzīves aizslīdošo laimi.