Stāsts par ļoti mazām lietām. Boriss gribēja uzzīmēt filmiņu. Viņš atcerējās Maršaka dzejolīti par sunīti un kopā ar draugiem mēģināja atdzīvināt to, cik diena bija gara bērnībā un kā steidzās vilcieni uz kuģi. To, kā viņš ilgojās pēc vecākiem, kas vairs nebija kopā, kā nevarēja aizmigt naktīs, kā bija bail no nelabām grāmatām, to, kā oda vecmāmiņa, to, cik viņš bija maziņš un pasaule liela, liela, to cik Dievs bija mīļš un kā sāpēja sirds no mīlestības, to kā gribējās izaugt lielam un bija bail palikt mazam uz visiem laikiem. Un Boriss, protams, izauga liels. Par to arī ir šī izrāde.