Būtībā visa režisora Dž.Dž.Džilindžera daiļrade ir intim - viņa izraudzītās tēmas allaž izaicina un vienlaikus intriģē striptīzs, aborts, izvirtulis, spēle ar uguni, Ēdenes dārzs, vagīnas monologi... Būtiskākais, kas vieno un manifestē Dž.Dž.Džilindžera daiļradi, ir ideja, ka ikvienas attiecības, ikviena mīlestība, ikviens kontakts starp cilvēkiem ir īpašs, neatkārtojams, rāmjos neierāmējams un standartos neierakstāms... Ikviena sieviete ir īpaša. Ikviens vīrietis ir īpašs. Tāpēc viss ir tik... intim... Dž.Dž.Dzilindžers par šo darbu stāsta "Kādā Parīzes kafejnīcā satiekas divi cilvēki - sieviete un vīrietis. Viņai ir ap divdesmit pieci, viņam jau pāri četrdesmit. Katram no viņiem ir savs redzējums par dzīvi, par jūtām, par ilūzijām. Viņa - sekretāre, kuras laulības dzīve iestigusi garlaicīgā pelēcībā un apkārt notiekošais liekas arī... tā ne pārāk. Par sekretāri sākusi strādāt, jo nav bijusi motivācija turpināt iesāktās studijas, un arī tas bijis garlaicīgi. Pa laikam izlasa kādu grāmatu, klīst pa Parīzes ielām. Arī viņš klīst, bet vienlaikus vēro, tver. Tur tad arī liktenīgā tikšanās ar vīrieti, rakstnieku, kurš meklē un šoreiz arī atrod materiālu savas grāmatas pilnveidošanai. Uzsākot attiecības, viņš lūdz viņai rakstīt dienasgrāmatu, atspoguļot savas iekšējās izjūtas, runāt par to, ko nevienam nekad neatzīst un nestāsta. Arī viņš raksta - arī dienasgrāmatu un arī par izjūtām, taču nemanot viss rakstītais ir tikai par viņu. Notikumi, kuros viņi virpuļo, abiem ir vienādi, bet sajūtas, emocijas un spriedelējumi - tiem gan katram ir sava garša, smarža un skaņa. Uz ko cilvēks ir gatavs mīlestības dēļ? Vēl vairāk tad, kad nav pārliecināts par to, ka tā ir mīlestība? Tā arvien vairāk līdzinās apmātībai. Sākotnējo intelektuālo sarunu vieglai pārejai uz attiecībām, kuras, sasniedzot katarsi, ir sasniegušas arī savu galamērķi - pilnīgu iztukšošanos un atkarību vienam no otra. Kā narkotikas, bez kurām nevar, bet ar kurām arī nav iespējams viss tālāk esošais."