Galvenais varonis – puisis Saša no provinces pilsētiņas – atbrauca uz Maskavu un satika rudmatainu Maskavas meiteni Sašu. Un ar lāpstu nosita savu sievu. Jo viņai nebija rudu matu un viņa nezināja, kas ir skābeklis. Viņš nebija dzirdējis “tev nebūs nogalināt”, jo viņš bija “pleijerī”...

Uz vienkāršas skatuves ar reklāmas plakātu fonā un DJ Irinu Rodionovu pie dīdžeja pults teksta autors Ivans Viripajevs kopā ar aktrisi Irinu Marakuļinu izpilda desmit kompozīcijas repa stilā par Bībeles desmit baušļu tēmām. Mežonīgā tempā skatītājus apber teksta lavīnas, kurās nenormatīvā leksika sajaukta ar Bībeles retoriku. Teksta īpašā robustā tēlainība it kā uzlauž mūsu cietos priekšstatus un banalitātes apvalku, kas iekļauj mūsu smadzenes. Runas ātrums prasa no skatītāja domāšanas ātrumu, lai izsekotu paradoksālajam, bet ar dzelžainu loģiku apveltītajam autora-izpildītāja domu gājienam, kas apšauba pilnīgi visas tradicionālās vērtības. “Jebkāda hierarhija ir atcelta, bet nedramaturģiskais miršanas patoss šajā sliktākajā no pasaulēm ir aizstāts ar izdzīvošanas patosu.” (Marina Davidova) Bet, lai dzīvotu, cilvēkam ir vajadzīgs skābeklis...
Krievijas presē šim projektam veltīti visdažādākie apzīmējumi – no “paaudzes manifests, nedaudz cinisks un lielā mērā relatīvistisks” līdz “eksistenciāla reliģioza prakse”. Ivans Viripajevs tiek salīdzināts ar mums pazīstamo Jevgēņiju Griškovecu, jo viņi abi zināmā mērā teātri pielīdzina dzīvei, paši kļūstot par savā pieredzē balstīta mākslas darba galvenajiem varoņiem. Ja Griškovecu varētu dēvēt par teātra bardu, tad Viripajevs ir jauns teātra reperis un dīdžejs.