“Dzelzszālei” autore atļaujas stabilu tradicionālu shēmu – divu māju, divu pasauļu pretstatījumu. Fabrikas mājā ar savu aizlauzto dzīvesstāstu mīt gan savstarpēji garīgi svešās māsas Ieva un Santa, gan mirušā narkomāna Māra māte Dina, kuru uz Lijas Putns – trīs sieviešu žurnālu redaktores jauno savrupmāju atved netaisnības apziņa par žurnālā publicēto dzīvesstāstu. Divu pretējo satikšanās notiek arī lugas finālā – Dina paliek kopā ar vientuļnieku Vilku, Lijas vīra Vilhelma kopēju. Izrādei cauri aužas Lijas Putns rūgtumā izkliegtais, ka nav ko nosodīt otru tikai tāpēc, ka viņam kaut kas pieder, ja tas sarūpēts baisā darbā. Pati viņa nosodoši veras fabrikas mājas virzienā, bet nelaimīgi ir visi. Varbūt par to ir arī izrāde – par nenosodīšanu.

Luga iestudēta savrupmājā Pārdaugavā Asītes ielā, netālu no K. Ulmaņa gatves pārvada. Izraudzītā netradicionālā spēles telpa gan atbrīvo, gan ierobežo P. Krilovu. Imitējot dzīves īstenību, režisors veiksmīgi viens pret vienu pārnes realitātes ilūzija no spēles telpas uz skatītāja apziņu par paša piedalīšanos. Iestudējums sākas ar pailgu mājas uzkopšanu, tiek gatavots ēdiens, izmantotas durvis uz āru un blakustelpām.