Par izrādes tapšanas iemesliem tās režisore Indra Roga min kādu vakaru 3. ģērbtuvē, kad, pošoties uzgājienam uz skatuves, Velta Līne nopūtusies, ka viņas mūžs teātrī beidzies un nevienam viņa nav vajadzīga. Aiz muguras tobrīd bija pērnās Spēlmaņu nakts ceremonija, kurā Velta Līne bija saņēmusi balvu par mūža ieguldījumu. Un tapa izrāde divām personām, izrāde par izcilo krievu aktrisi Fainu Raņevsku un viņas talanta pielūdzēju – jauno aktrisi Ļiļu. Izrāde, kas turklāt tika iestudēta “ekstrēmos” apstākļos VEF Kultūras pils telpās, jo teātris atradās rekonstrukcijā. Savukārt pati izrāde tika izrādīta Dailes teātra Mazajā zālē. Izrāde sagādāja Velta Līnei ne tikai kritiķu uzslavas par spēju uzmirdzēt jaunā gaismā, skatītāju mīlestību un bezgala daudz satraukuma, bet arī nākamās Spēlmaņu nakts balvu kā Gada labākajai aktrisei. Turklāt, godam nopelnīti, jo šai lomā tiešām sakrita vairāki priekšnoteikumi, un, galvenais no tiem – vārdos grūti noformulējama savstarpējā uzticība un uzticēšanās visu trīs mākslinieču starpā, spēja nobalansēt uz tās smalkās līnijas, kas šķir stāstu “par viņām” no stāsta “par mums pašām”. Izrādē lielu lomu nospēlēja arī Ginta Sippo atmosfēriski piesātinātā precīzā scenogrāfiskā vide – Fainas Raņevskas istabele un dzelzceļa sliedes ar telefona automātu.