Indras Rogas diplomdarbs režijā – monoizrāde, kurā viņa pati arī ir galvenās lomas izpildītāja, inscenējot iekšēja monologa “es” formā sarakstītu tekstu. Cveiga stāsts sižetiski atgādina paša rakstnieka melnākos izmisuma brīžus – stāsta liriskas varonis Ārsts arī labprātīgi izvēlas nāvi Venēcijas ostas ūdeņos, dzelmē līdzi aiznesot savas neprātīgas mīlas objekta – jaunas sievietes sārtā apmetnī – cinka zārku. Sižetiski Ārsts devies strādāt uz kādu no Holandes kolonijām tālajos Austrumos, kur satiek kādu dāmu, kura vīra prombūtnē ielaidusies romantiskā dēkā ar jaunu holandiešu virsnieku. Tagad mīlas briestošās sekas ir jālikvidē, un viņa vēršas pie Ārsta, tautieša, kurš taču neatteiks palīdzēt. Viss tālākais pēkšņi radušās kaisles un ārprāta emociju gandrīz ginekoloģisks pētījums. Izrāde ir ļoti smaga gan fiziskā nozīmē (rāpošana, skraidrīšana, dejošana virs režģaina, izsusējuša akvārija), gan garīgā nozīmē (trīs emocionāli pārkairinātu cilvēku lomas ārsts, kurš vēsta sižetu, ārsts kurš piedalās darbībā, un izmisusī un vēlāk mirstošā sieviete). Indras Rogas Ārstam ir ap četrdesmit, apaļas brillītes, plīvojošs apmetnis, turklāt viņš patiesi runā vīrieša balsī, jo aktrise perfekti modulē balss tembrus.