Lugas darbība aptver divas diennaktis. Pamestā angārā kaut kur Ņujorkā gaisma ir svešķermenis, maz redzēta un eksistencei nevajadzīga lieta. Šajā tumsā ierodas miljonārs Kohs, kurš nepazīst reālu naudu, tikai kredītkartes, un savu sarkano jaguāru ir atstājis “tur, ārā”. Precīzāk, Kohs atgriežas tur, no kurienes ir sācis, lai šeit arī beigtu savu dzīvi. Viņam tikai vajadzīgi divi akmeņi, ko ielikt kabatās, pirms slīcināties. Par ceļvedi, kas izvada cauri ellei pie mērķa – upes, kļūst Šarls, kurš pats meklē ceļu atpakaļ “tur, ārā”. Šo divu diennakšu laikā Kohs kļūst par vienīgo cilvēku, kas piepilda savas ilgas, jo mirst. 

Andra Freiberga scenogrāfijā spēles grīda veido asu leņķi attiecībā pret skatuves grīdu un aktieri pārvietojas pa slīpu trapeci, aktieri vairāk deklamē, nekā, veidojot tēlu savstarpējās attiecības, runā lugas tekstu, izspēlējot pagrimušu cilvēku ceļu tumsas labirintā. Virs skatuves neredzamā auklā karājas milzīgs balons, kas atgādina mēnesi. Kad skatuves tumsu pāršķeļ prožektoru stari, tie uzduras vienīgajam dekorācijas objektam - atkritumu maisu murskulim.

Drīz pēc pirmizrādes publikas zālē paliek aizvien mazāk, jo depresīvie un savstarpēji irdeni saistītie teksti nenotur publikas uzmanību, vai arī – izrāde pie NT skatītājiem atnākusi par ātru, jo tas, ko dara aktieri un kādu spēles tehnisko varēšanu demonstrē, ir pārliecinoši.