Aleksandrs Ostrovskis (1823-1886) ir bijis gan liels smējējs (un to varbūt latviešu skatītājs ir ielāgojis vislabāk (izcilais "Mežs" savulaik Jaunatnes teātrī, burvīgi mūsdienīgā "Ienesīgā vieta" Dailē), gan slavenā "gaismas stara tumsas valstība" (tik trāpīgo apzīmējumu savulaik izteicis N.Dobroļubovs) - Katerinas radītājs (drāmā "Negaiss"). Un Latvijā šo 19. gadsimta krievu drāmas gigantu pazīst jau no viņa pirmās nozīmīgākās lugas - "Pašu ļaudis - gan izlīgsim", ko savulaik Maskavā izdevās aizliegt pēc tirgotāju pieprasījuma, bet 1875. gadā izrādīja Vecpiebalgas teātramīļi. Drāmas "Vēlā mīla" (tapusi 1974. gadā) nozīmīgumu A.Ostrovska 47 lugu kontekstā precīzi varētu izteikt ar paša autora rindām kādā 1881. gada apcerējumā par situāciju Maskavas teātros "Nav liela māksla pateikt gudru, godīgu vārdu - tik daudz jau to pateikts un uzrakstīts; bet, lai patiesības iedarbotos, pārliecinātu, darītu gudrāku, vajag, lai tās vispirms ietu caur dvēseli, caur augstākās kategorijas, t.i., radošiem - mākslinieka prātiem. Labas domas var būt katram, taču valdīt pār prātiem un sirdīm lemts tikai izredzētajiem." Ostrovskim "Vēlajā mīlā" ir izdevies atklāt nebūt ne pateicīgāko mīlestības aspektu - upurēšanos gandrīz jau līdz neiespējamībai. Režisors M.Gruzdovs, uzsākot mēģinājumus, atgādināja, ka racionāli ņemot, mīlestība ir lieka - tā prasa jūtas, uzmanību, laiku, atteikšanos, ziedošanos... - visu to, kas traucē mierīgi dzīvot. Lieka - līdz brīdim, kad aptver bez mīlestības apjēgas nav pašas dzīves. Bet situācija ir gan dramatiska, gan amizanta (kā jau Ostrovskim, kam drāma bieži vien saplūst ar komēdiju) kāds nodzēries advokāts Nikolajs ir iedzīvojies tādos parādos, ka viņam draud cietums. Glābt var tikai milzīgas summas iegūšana. Savukārt tajā pašā mājā dzīvo Ludmila, kas šo puisi ir iemīlējusi. Viņa šo summu varētu iegūt, taču tad viņai būtu jāpazudina karsti mīlētais tēvs un līdz ar to arī pašai sevi. Turklāt Nikolajs mīl pavisam citu sievieti. Ko darīt?