Viens no spēcīgākajiem Krodera iestudējumiem Nacionālajā teātrī, kurā viņš apšauba ideālisma iespējamību pasaulē – Gregersa ideālista motīvs pirmo reizi parādās satīriskā, pat ļaunā gaismā. Ibsena varoņi šajā lugā notverti slazdā starp iespējamo un neiespējamo, starp ikdienas purvu un ideāla kalnu gāzēm. Vienmuļa dzīve ar sīkiem priekiem un nerimtīgām rūpēm. Bet tajā ir arī kaut kas noslēpumains un pievilcīgs. Tā ir aizšautā mežapīle, kas mitinās bēniņos. Mežapīle ir Ekdālu ģimenes mazais noslēpums. Saite, kas vieno ģimenes locekļus tāpat kā maldos un ilūzijās balstītā dzīve. Bēniņu pustumsa, kur blakus pīlei ganās truši un vistas, Jalmāram un viņa tēvam spēlē meža lomu. Abi vīrieši reizi nedēļā dodas uz turieni groteskās medībās. Parasti tēls “medības bēniņos” tiek traktēts klaji ironiski, tupretī Kroders reabilitē cilvēka tiesības meklēt glābiņu arī nožēlojumā surogātā, ja vien tas palīdz izdzīvot. 

Interesanti, ka arī šajā iestudējumā parādās Krodera avantūristiskā attieksme pret aktieru vecumu atbilstību varoņu vecumam – tā Gīnu un Hedvigu, māti un meitu, spēlē kursabiedrenes Daiga Gaismiņa un Elita Jundze, turklāt dara to perfekti.