Populārajā stāstā par aizliegto mīlestību starp katoļu priesteri Ralfu de Brikasāru un aitkopja mazo meitu Megiju, kas izaug no aizkustinošas draudzības, vijas cauri visai dzīvei, ko viņa pavada laulībā ar Lūkasu, līdz tomēr noved pie celibāta pārkāpšanas, primārais tomēr ir Lāsmas Kugrēnas pārdzīvotais mūža garumā, viņas attiecības gan ar tēvu, gan Veltas Līnes Mēriju, gan Lūkasu, gan bērniem. Kaut arī stalts un izskatīgs, tiekdamies pēc neikdienišķā savā varonī, jaunais aktieris Kaspars Brūveris paliek statisks, un liktenīgo mīlestību pret Megiju viņš nepiedzīvo. 

Estētiski krāšņi un “ne no šīs pasaules”, izgreznotie ar kroņlukturiem un neskaitāmām svecēm uz skatuves grīdas, ir skati, kuros priesteris Ralfs sarunājas ar kardinālu Verkēzi par grēku, par mīlestību, par piedošanu, likdami par to domāt arī izrādes skatītājiem.