Luga par Kurzemes katlu top 1986. gadā, vēsturiskie notikumi veido fonu, uz kura stilistiski sarežģītā formā tiek izstāstīts stāsts par mākslinieka un tautas pretrunīgajām attiecībām. Vai spēja radīt, talants ir pietiekams dzīves uzdevums, vai arī māksliniekam viss ir jāizdzīvo kopā ar tautu? Izrādes centrā – muzikants Klāvs 1944. gada rudenī Kurzemē, kad pilsētās saimnieko vācieši (Oberšefs, Lotārs un citi), mežos sarkanie (Klijāns, Indra), bet laukos – Kurzemes zemnieku mājās mitinās tūkstošiem latviešu bēgļu, kas neizlēmībā un šaubās ir pametuši mājas, negrib uz Vāciju, bet nespēj tik drīz nokļūt Zviedrijā. Un vēl Hitlera rēgs, klāstīdams maniakālas atziņas. Klāvu pieķer pases viltošanā, apcietina un spīdzinot sakropļo viņa pianista rokas. Turklāt zemisko veic tautas brālis latvietis, glābdams savu dzīvību. Tiktāl – daudzu Latvijas inteliģentu traģiskie likteņi kara gados. Ik pa laikam darbību pārtrauc gan liriski teksti, ko izrādē izpilda Koris izcilās R. Paula kormūzikas kompozīcijās, gan groteskie Vadoņa monologi jeb t. s. mūža atmiņas. 

Izrāde sākas ar Klāva parādīšanos – viņš nāk no baltas gaismas skatuves dziļumā, tērpts baltā uzvalkā, platmali galvā, rokas nevērīgi kabatās sabāzis. Klāvs iekliedzas “Māt!”, un gaismas lūka aizcērtas, atstājot viņu aci pret aci ar dzīvi. Gar skatuves malu divās rindās stāv ļaudis – šķietami vienādi, sveši, brūnganpelēki ģērbti. Jāņa Reiņa Klāvs izrādes sākumā ir gaišs, naivs, romantisks sapņotājs ar uzticīgu skatienu, atvērts pret pasauli. 

Klāva liktenīgo mīlestību Judīti un viņai tik līdzīgo partizānu spiedzi vācu štābā Janīnu spēlē Lāsma Kugrēna. Savu mīlestību uz Klāvu Janīna aptver brīdī, kad viņu iegūt grib vācu virsnieks Lotārs. Gatavība pārdot sevi, lai glābtu Klāva dzīvību beidzas traģiski – Janīna “nodod” gan savas jūtas pret Muzikantu, gan savu patieso darbību.