1953. gada “Ļaunais gars” patiesībā jāuzlūko kā pirmais pieturas punkts ceļā uz “Silmaču” atgriešanos teātra repertuārā.

Labi apbruņojies ar argumentiem, kāpēc padomju pilsoņiem vajadzētu skatīties veco Blaumaņa lugu, Amtmanis-Briedītis dodas uz Kultūras ministrijas Repertuāra daļu. Protams, tieši šī ir luga, kurā naudas ļaunā un postošā ietekme tiek nosaukta vārdā, jo Mantrausis, krādams naudu, ir iedzinis nāvē sievu un beigu beigās sajūk prātā, savukārt viss tracis ap vinnējušo loterijas biļeti saved matos mājas iemītniekus. Šie lugas sižeta mezgli skaidri rāda, ka budži naudu tikai rauš un nekad tajā nav gatavi dalīties, naudas dēļ zūd viņu cilvēcība, un kalpu liktenis ir tikai strādāt un strādāt. Respektīvi, padomju publikai tas ir vērtīgs un pamācošs sižets. Tautai savukārt tas ir Blaumanis – iespēja uz skatuves redzēt latvisku vidi un labsirdīgi pasmieties par saimnieku alošanos. 

Viens no šķēršļiem Blaumaņa darbu nonākšanai uz skatuves ir tobrīd PSRS saasinātais “ebreju jautājums”, bet, piešķirot Ābrama lomu labsirdīgajam un smaidīgajam Voldemāram Švarcam, tiek mīkstinātas jebkuras aizdomas, ka teātrī paredzēta ebreju “pazemošana”.