Šī ir Žaņa Katlapa pirmā patstāvīgā režisētā izrāde, kurā viņš pats tēlo Edgaru.

Lugas interpretācijā režisoram, par spīti sava laika ideoloģijai, izdodas atrast izlīdzinājumu starp abām pusēm – sociālo un psiholoģisko, jo līdzšinējie iestudējumi vai nu traktēti kā mīlas drāma, vai arī pārlieku pasvītrots muižas slāņu sociālais tipizējums.

Šajā izrādē kā spoža aktrise piedzimt Lidija Freimane, kuras Kristīne kļūst par augstāko etalonu sievietes garīgajam spēkam ne tikai savas paaudzes skatītājiem, bet arī aktrisei pašai – pēc kuras gribas mērot visu nākamo varoņu ētiskos ideālus, kas arī notiek gan “Zvejnieka dēla” Anitā, gan Blaumaņa “Skroderdienu” Elīnā.

Par Žaņa Katlapa režisorisko pieeju darbā ar lomu Lidija Freimane teikusi “Pie viņa es jutu tādu labu aizvēju, it kā mani pasargādams viņš vēja pusē turētu lielu lakatu. Atceros vecu, vecu pastkarti bailīgs bērns iet pa laipu pāri bezdibenim, bet pār viņa galvu spārnus izpletis sargeņģelis. Arī tā es varētu salīdzināt mūsu kopīgo darbu, es jutu, ka Katlaps ir par mani nomodā."