Izrāde, ar kuru tika atsākta teātra darbība gan vācu okupācijas laikā 1942. gada 31. janvāri, gan padomju periods teātrī – 1944. gada 12. novembrī. Abas izrādes iestudē A. Amtmanis-Briedītis ar līdzīgu interpretāciju, vienā un tai pašā dekorācijā, bet ar daļēji nomainījušos aktieru sastāvu.

Izvēlēts materiāls, kas ir šķietami neitrāls, bet varētu ieinteresēt cilvēkus apmeklēt teātri, ņemot vērā, ka karš daļā Latvijas turpināsies līdz pat maijam un Rīga dzīvo pēckara apstākļos. Tas nozīmē ne tikai nabadzību, aptumšotas ielas vai atjaunotu padomju režīmu, bet arī izšķirtas ģimenes, kritušus piederīgos utt. 

Īsi pirms savas aiziešanas mūžībā, teātra zinātniece Lilija Dzene, runājot par šo izrādi, pievērsa uzmanību teātra duālajai dabai – lai kādi būtu apstākļi, vienmēr atrodas mākslinieki, kas gatavi iet uz skatuves un turpināt spēlēt.

“No saldenās pudeles” ansambļa uz Rietumiem emigrē vairāk nekā puse aktieru (figurē skaitlis 64, runājot par visu NT darbinieku skaitu), bet tiek sagatavoti nākamie, un viņi ar tīru sirdsapziņu spēlē komēdiju, kamēr bijušie šo lomu izpildītāji atrodas vilcienā uz Vāciju vai kādās no Kurzemes bēgļiem atvēlētajās mājās, gaidot laivu uz Zviedriju.