Jānis Zariņš izrādi sagatavo mēneša laikā un ar to atklāj 1940. gada sezonu.

No tā brīža politiskās situācijas viedokļa šāds iestudējums ir liela teātra vadības uzdrīkstēšanās – nesākt sezonu ar adaptētu padomju dramaturģijas materiālu, bet latviešu klasikas darbu. Jānis Zariņš laikrakstā “Brīvais Zemnieks” paziņo, ka Blaumaņa luga piedāvā iespēju lūkoties uz dzīvi un cilvēkiem no sociālistiskā reālisma viedokļa, jo Edgara sašutumā un Aldera neapmierinātībā izpaužas revolūcijas priekšnojautas un protesta gars. Savukārt Klengas nešpetnais raksturs – vēlme pieglaimoties un paust padevību barona priekšā – tiek “mīkstināta”, viņš tiek rādīts kā muižas upuris. Prese pozitīvi vērtē galveno lomu tēlotājus Mildu Zīlavu un Jāni Lejiņu.

Pirmizrāde izskan ar Internacionāli, un direktors Žanis Katlaps apsveic ar Drāmas teātra izveidi.