Brīnišķīga kustību izrāde, kas ievelk M. Paviča "Hazāru vārdnīcas" teiksmainajā tekstā. Teksts, kas izrunāts, izpausts caur aktieriem, top skaidrāks un saprotamāks, nekā lasot pašu grāmatu.

Patīkami pēc tik ilga laika redzēt, ka beidzot ir atgriešanās mājās! Par izrādi - estētiski interesanta, jo ir daudz kustības un plastikas, bet ne dejas, kas man parasti ir garlaikojošas. Žetonu vakara noskaņa nepamet, kur katram vismaz teikums jāpasaka, lai mammai prieks. Saturs šķiet tāds nekāds - izdomā kaut kādu teiku un gudri stāsti it kā ir bijis tā, bet it kā arī nav un neko jēdzīgu nepastāsti un nevienu tas neinteresē beigās arī neinteresē. Pirmajā cēlienā likās, ka laiks iet pretējā virzienā, bet pēc vīna glāzes starpbrīdī es kaut kā pieņēmu, ka nekam no notiekošā nav jēgas un neko nevar nokavēt - vienkārši jābauda esība Smiļģa namā, tad bija vieglāk. Visa izrādes forma atgādināja tādu kā iniciācijas rituālu, kas šķiet atbilstoši situācijai. Mūzika bija labi atlasīta un palīdzēja iejusties kustībās. Bija arī pats “domas gigants” uz skatuves, bet nu tas varēja vispār arī nebūt…

Cik jauki būtu, ja atklātu ar ko tiešām skaistu, vai mīļu, vai var jau arī dramatisku, pesimistisku jebšu ar vismaz kādu noskaņu, sižetu. Knosies, gories, pa kluso skaties žaketes pulkstenī, neviena pati emocija tā arī neatnāca. Tas bez negācijām vai pesimisma, bet nekā te nebija. Arī aktierdarbi nekādi (šis arī bez noniecināšanas, bet nevienā brīdī neieinteresēja, nevienu stīgu neaizskāra). Varbūt, ka vajag tomēr horeogrāfu vai scenogrāfu. Var jau būt, ka nē. Lai vai kā, bet tomēr nevienam šo nenovēlu. Ir teātri un izrādes, ap kuriem mazāka ažiotāža, bet lielāks prieks. Vismaz konkrētajā darbā. Tikai starp citu, jo salīdzināt jau nevajagot, bet dažas ielas tālāk kādā jauniestudējumā ir pāris līdzīgi horeogrāfiski elementi. Daudzas jo daudzas klases augstākā un pārsteidzošākā izpildījumā. Titri angļu valodā ir forši, bet varētu padomāt arī par vājdzirdīgajiem/nedzirdīgajiem skatītājiem un titriem latviešu valodā.

Kas tas bija? Ilgi gaidītā JRT atjaunotās ēkas pirmā izrāde? Nē, nevar būt! Ne jau šāda izrāde! Man ir divas versijas: 1. - Labākajā gadījumā, tas bija esošo JRT aktieru spēju jpārbaudījums, lai viņus pārceltu no vienas ēkas uz otru. Uzdevums - kustēties, atcerēties tekstu un secību, kurš pēc kura runā. 2. - Kontaktimprovizācijas basic elementu (satvērienu/aptvērienu/mazo cēlienu/solo/duets) virknējuma atrādīšana. Tā kā trupa profesionāla, tad arī absolūti vienkāršas lietas uz viņiem izskatās labi. BET ne jau 3h no vietas! Patiesībā bēdīgi. Tās gaidas, jaunā ēka, prieks ar kādu uz izrādi devāmies, vienkārši pazuda. P.s. lai skatītāju vēl vairāk iespaidotu, kādu stundu, droši var sapņus tulkot turku vai hazāru valodās.

Sarežģīta uztverei 22 aktieru un režisora izrāde. Ļoti grūti uztverama izrāde. Paņem visu uzmanību. Pirmais cēliens pagāja ļoti ātri. Teksti sarežģīti, nesaistīti, nesakarīgi. Daudz monologu. Arī dialogi ir kā monologi. Mēģinot iedziļināties tekstā, tu pazaudējās horeogrāfiju, skatoties horeogrāfiju teksti kaut kur aizpeld, tie zaudē saturu un paliek tikai skaņa. Informācija ir ļoti koncentrētā un pasniegta tiek ātrā tempā. Tās satur vērtīgas atziņas, bet kopumā nav uztveramas. Patika kustību horeogrāfija un pieskaņotā mūzika Tāpat kā sapņi, kad tos redz, liekas viss ir skaidri un loģiski, bet kad mēģini kādam tos atstāstīt - pilnīgs bezsakars. Varbūt jāatkārto? Bet varbūt vienkārši vajadzēja tā pavairāk vīna.

Jaunais Hermaņa Teātris jeb Alvis režisors, Alvis horeogrāfs, Alvis kostīmu mākslinieks, Alvis dramatizētājs. Te Alvis izrādes sākumā, Te Alvis izrādes beigās, bet tāda lūk ir šī izrāde ar kuru visiem ir iespēja pirmoreiz klātienē redzēt atjaunoto JRT ēku ar tās “galveno” visās izpausmēs, kas visai teātra trupai liek nodarboties ar ko iepriekš uz skatuves neierastu… deju un kustību. Taču šādam formātam izrāde likās ir par garu (3h), ja sākumā ar apbrīnu vari vērot, kādās jogas pozas ieņem un dejas kustību soļus griež visi šie slavenie aktieri, tad pēc kāda brīža saproti, ka izrādei nav nekāda sižetiska virzība, tik vien kā nemitīgi kustību virpuļi un izrautas no dažādiem kontekstiem filozofiskas vārsmas par Hazāriem.

Aktieri - paldies par ieguldīto darbu!!! Izrāde - nebūs trāpīts, nav izdevies ar skatītāju sērfot uz viena viļņa. Ir vajadzīga ideja? Maiju Lasila "Pēc sērkociņiem".