Nakts. Vīrs, lauku ārsts, atved uz mājām jaunu sievieti bezsamaņā. Un sākas viņa dialogs ar sievu, kurā aiz pierastās ikdienības atklājas nenojaustā īstenība. Nekas te nav tā, kā šķiet... M. Krimpa luga ir rotaļīga, bet reizē arī noslēpumaina, azartiska, bet ar dziļu gultni. Tā savā ziņā līdzinās bērnu spēlītei „Akmens, šķēres, papīrīt's", kur viss ir atkarīgs no nejaušas sakritības, bet vai kāds uzvar kopumā? Autors atgādina, ka nav neapstrīdamas patiesības. Cilvēka darbība un pretdarbība var sapīties pretrunās, rīcības motīvi ir daudzšķautnaini, un tos nosaka gan ilgas, gan zaudējuma bailes. Lugā, iespējams, ir vairāk pateikts ar klusumu un to, kas nav pateikts. Tā valdzina ar to, ka padara teātri par jautājumu urdītāju, nevis atbilžu kanceli. "Noskūpsti mani vēlreiz" ir luga par to, cik godīgi esam un spējam būt pret sevi un sev tuvajiem. Tajā ir mīlestības un naida trijstūris. Brīvībā iegrožots, pretstatu nosacīts. Bēgšana uz laukiem kā uz "kaut ko labāku" asi kontrastē ar Vergīlija ideju par dabu kā harmonijas un atjaunotnes oāzi. Krimpa lugā dabai piemīt personība, veidols. Tā aktualizē neatbildētos jautājumus, ietiecas un pārņem cilvēcisko tēlu iedomāto drošību... Kā Beketa un Pintera darbos, mēs te saskaramies galvenokārt ar iespējamībām, nevis ar atbildēm, ar tēliem, nevis ar sižetu. Rebeka lugā saka "Jo vairāk jūs runājat, jo mazāk pasakāt." Valoda kļūst par masku kādai vēl neapjaustai patiesībai, kas ir daudz varenāka par mums...